Šodien braucu ar trolejbusu un dzirdēju kādu divu zēnu sarunu. Turpmaā abi zēni tiks apzīmēti ar x un y, jo viņu vārdi man nav zināmi.
X: Vakar klausījos mp3 pleijeri līdz 24:00, aizmirsu izslēgt un visu nakti vinš skanēja un joprojām baterija vēl tur.
Y: kur tu dabūji mp3 pleijeri, tev tak nebija.
X: es vakar nopirku.
Y: Man arī ir mp3 pleijers Hash.
X: Man ir mp3 pleijers Sony.
Y: Es savējo nipirku par 5 Ls.
X: Es savējo nopirku par 32 Ls un man ir Sony. Un cik tev ir atmiņa.
Y: Man ir 2 GB.
X: Man arī.
Y: kur tu dabūji naudu, lai nopirktu mp3 pleijeri.
X: Tēvs Ziemassvētkos bija piedzēries un prasīja, ko es gribu dāvanā, es teicu naudu, vinš man uzdāvināja 50 Ls. Nopirku mp3 pleijeri par 32 Ls un aptuveni tagad makā palikuši 5 Ls.
Y: 5 Ls tas jau nav daudz.
X: Tev jau pašam vairāk nav.
Visvairāk, kas man šajā sarunā nepatika, ka vienam no zēniem, tēvs Ziemassvētkos bija piedzēries un viņš to tā pateica, it kā tā viņam mājās būtu ikdiena. Un nekas vēl joprojām nav mainījies, bērniem patīk lielīties ar to, kas viņiem ir, lai gan viņi paši to nav nopelnījusi strādājot, bet gan vecāki nopirkuši jeb iedevuši naudu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru