Pirms pāris nedēļām biju aizgājis noskatīties teātra izrādi Bannija Manro nāve. Šo izrādi es gribēju redzēt jau sen. Parasti, kad vēlējos iet skatīties, visas labākās biļetes jau bija izpirktas. Šoreiz es biju sagatavojies jau laicīgi un biļeti iegādājos divus mēnešus pirms izrādes.
Pirms pirku biļeti uz Bannija Manro izrādi, es jau zināju uz ko eju. Biju noskatījies video sižetu par šo iestudējumu, kā arī biju palasījis citu cilvēku atsauksmes. Iespaids bija, ka izrādei ir jābūt lieliskai. Un patiesībā tas tā arī bija.
Galvenais varonis ir Bannijs, kura tēvu un dēlu sauc tieši tāpat. Bannijs dodas plašajā pasaulē ar savu dēlu un cenšas kaut ko dzīvē iemācīt. Taču vai tas, ko tēvs māca dēlam ir pareizi, tas jau ir cits stāsts. Bannijs stāsta savam dēlam pieredzi ar savu tēvu un šeit var noprast, ka tas, ko viņš tagad mācīs dēlam, to viņam ir iemācījis viņa tēvs. Patiesībā teātra izrāde, manuprāt, parādīja to, ka bērni ņem piemēru no saviem vecākiem un ne vienmēr šis piemērs ir tas labākais.
Šī bija mana pirmā teātra izrāde, kurā uz skatuves bija dzīvā mūzika ar mūziķiem. Teātra izrāde bija lieliska un stāsts, kurš tika izspēlēts uz skatuves bija interesants. Uz skatuves spēlēja ļoti daudz pazīstamu aktieru un galvenajā lomā bija Artūrs Skrastiņš. Bija arī daudzas jaunās aktrises kā piemēram, Ieva Florence, Anete Krasovska, Lelde Dreimane.
Teātra izrādē Bannija Manro nāves saturs bija ap Tēva un dēla attiecībām, alkoholu, vieglas uzvedības meitenēm, narkotikām.
Katrā ziņā, ja kāds šo teātra izrādi vēl nav redzējis, tad to vēl var paspēt izdarīt un noteikti, ka iesaku to izdarīt, jo izrāde tiešām ir laba. Teātra izrādes beigas bija tieši tādas kādas man patīk, tādas kā dzīve.
Ja man jāsalīdzina šī izrāde ar
kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, tad šī izrāde ieņem otro vietu, jo izrādē - kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu bija daudz vairāk ciešanu, skumju un nāve.
