Gaismas difrakcija ir jebkura novirze no gaismas viļņu taisnvirziena izplatīšanās, ja novirzīšanās nav saistīta ar staru laušanu, atstarošanos, nolieci. Difrakcija ir bez nolieces vidē, kurai ir nepārtraukti mainīgs gaismas laušanas koeficients, gaismas izkliedi vidē, kurā ir citas vielas sīkas daļiņas, kurā gaismas koeficients ievērojami mainās jau gaismas viļņa garuma robežās.
Notiekot difrakcijai, gaisma nonāk ģeometriskās ēnas pusē.
Pavisam ir divu veidu difrakcijas - frenela un fraunhofera. Frenhela difrakcija ir sfēriska un plakanu viļņu difrakcija, galīgā attālumā no šķēršļa. Taču fraunhofera gaismas difrakcija atrodas lielos attālumos no šķēršļa.
Heigensa princips ir tāds, ka katrs viļņa frontes punkts ir sekundāro viļņu avots. Katrā viļņa frontes punktā, vilnis izplatās virzienā no sekundārā viļņa centra uz punktu, kurā tas saskaras ar apliecējvirsmu. heigensa princips palīdz noskaidrot kā gaisma nonāk ģeometriskā ēnas apgabalā, tai izejot caur spraugu necaurspīdgā ekrānā.
Heigensa trūkums ir tāds, ka tas nedod iespēju noskaidrot par dažādos virzienos difraģēto gaismas viļņu intensitāti. Tādeļ heigensa teorēmu ir papildinājis kāds vīrs vārdā Frenels kā rezltātā radās Heigensa -Frenhela princips jeb teorēma.
Heigensa - Frenhela princips nosaka, ka visi viļņa virsmas elementi ir koherenti un vienfāzes sekundāro viļņu avoti. Tiešī tādēļ jebkurā punktā gaismas intensitāti nosaka tajā pienākošo sekundāro viļņu interference. Ņemot vērā šo principu sanāk, ka difrakcijas pamatā ir nepārtraukti izvietotu koherentu avotu izstaroto viļņu interference.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru