Agrāk es skatījos pavisam citu filmu žanrus, piemēram, šausmenes un komēdijas. Taču, ejot gadiem, tas viss apnika, šausmenes tagad skatos tikai pa retam, komēdijas skatos tikai tādā gadījumā, ja tajās ir tēma par ballītēm vai pēc apraksta liekās, ka konkrētā komēdija tiešām būs pietiekami smieklīga. Drāmas es sāku skatīties patiesībā pirms pāris gadiem. Pirmā filma, kuras žanrs bija drāma, saucās, thirteen. Noskatoties šo filmu, es sapratu, ka agrāk par tāda veida žanru patiesībā es neko nezināju. Agrāk man drāmas saistījās ar kaut kādam ziepju operām, taču izrādijās, ka drāma tas ir pavisam, kas cits. Labas drāmas ilgi paliek atmiņā pēc to noskatīšanās. Konkrētais filmas žanrs piesaista ar savu reālistiskumu, pārsvarā lietas netiek samākslotas. Daudzas drāmas tiek uzņemtas pēc patiesiem notikumiem, kas filmu padara vēl interesantāku. Pēdējo gadu laikā esmu redzējis daudzas drāmas un ir jau izveidojies kaut kāds priekšstats par to, kas priekš manis skaitās laba drāma un kas nē. Lielākoties mani interesē tāda stila drāmas, kurās notikumi vairāk vai mazāk ir saistīti ar mūsdienās notiekošām lietām. Par tādām lietām, par kuram tik daudz nerunā un neraksta, par reālām problēmām. Manuprāt, interesantas tēmas ir par narkotikām, par huligāniskām darbībām, nepilngadīgajiem, kuri pārkāpj likumu, brutālām ballītem, spīdzināšanu, nodevību. Interesanta filma likās par futbola faniem, kuri pēc spēlēm parasti sarīkoja masveida kautiņus, šie filmā attēlotie notikumi ir patiesi pēc, kuriem tad arī filma tika uzņemta, protams, pieliekot dažādas detaļas, lai filmu radītu daudz interesantāku. Vēl kāda filma, kura ir palikusi atmiņā, Remember me, diezgan labs sižets ar diezgan interesantu nobeigumu. Sižets liek aizdomāties, un tieši tas man tāda stila filmās patīk, tu noskaties un tevī iekšā ir tāds kā nemiers par to, ka filma nav varbūt beigusies ar pietiekami labām beigām, taču dzīvē ir tieši tāpat. Drāmas ir tāds žanrs, kur praktiski lietas netiek samākslotas. Tas nav trilleris, kur viens tēviņš sit otru veselu pustundu, lai gan dzīvē tas viss notiek krietni ātrāk un dažreiz pietiek reāli pat ar vienu sitienu.
Ir redzētas daudzas filmas, taču, manuprāt, labākās drāmas ir šādas - thirteen, dog pound, kidulthood, remember me, lilja 4-ever, skins, the o.c, shameless, sweet karma, Bruna Surfistinha, dollhouse, naked fear, house of 9, Все умрут,а я останусь, bully, veronica mars, The last house on the left, a serbian film, disturbia, un filma Eight days to live ierindojas diezgan augstā vietā, jo filma veidota pēc patiesiem notikumiem, ar pietiekami labu sižetu. Arī filma shutter island jeb slēgtā sala, beigās liek aizdomāties, jo grūti izprast uzreiz filmas beigas. Pietiekami spēcīga drāma ir the basketball diaries, kur galvenajā lomā ir pats Leonardo di kaprio, šajā filmā ir stāsts par labiem draugiem un basketbolistiem, kuri diemžēl noiet no sava dzīves pareizā ceļa. Kādam izdodās izķeperoties un izkāpt no lielās bedres, taču cits tur paliek uz mūžu. Ja kāds vēl zin kādu labu drāmu, tad droši pievienojiet to sarakstam labākās drāmas.
Filmu ir tik daudz, ka visas, protams, nav iespējams noskatīties. Taču ejot gadiem šis saraksts tomēr pieaug un kļūst arvien lielāks. Ejot cauri šim sarakstam, dažreiz tas liek aizdomāties cik daudz laika ir pagājis skatoties visas šīs filmas un seriālus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru